Metropoles mākslas muzejs (angļu: The Metropolitan Museum of Art) ir mākslas muzejs, kas atrodas Manhatanā, Ņujorkā, ASV.

Muzeja kolekcija sastāv no apmēram diviem miljoniem darbu. Muzeja galvenā ēka pēc platības ir viena no pasaulē lielākajām mākslas galerijām. Metropoles mākslas muzeju 1870. gadā dibināja vairākas personas, kuru vidū bija uzņēmēji, finansisti, domātāji un mākslinieki. Tas oficiāli tika atvērts 1872. gada 20. februārī un sākotnēji atradās Piektajā avēnijā 681. 2011. gadā muzeju apmeklēja 6 miljoni cilvēku, tas ir otrs apmeklētākais mākslas muzejs pasaulē pēc Luvras muzeja Francijā un visapmeklētākais ASV. Muzeja kopējā platība ir vairāk nekā 190 tūkstoši m².

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Metropoles mākslas muzejs.
• Oficiālā tīmekļa vietne

"Pļāvēji" (nīderlandiešu: De graanoogst) ir Pītera Brēgela Vecākā 1565. gadā tapusi eļļas krāsas glezna uz koka paneļa. Šis Ziemeļu renesanses darbs ir viens no sešu darbu sērijas, no kuriem saglabājušies ir pieci; tie attēlo dažādus gadalaikus. Tajā attēlots ražas novākšanas laiks, kas parasti notiek augustā un septembrī. Gleznu pasūtināja Nikolāss Jongelinks, tirgotāju baņķieris un mākslas kolekcionārs no Antverpenes.

Glezna

Kā daudzi gleznotāja darbi, arī šī glezna attēlo zemniekus un to darbu. Daži no zemniekiem attēloti ēdam, kamēr citi novāc kviešus; tas ir diahronisks (attiecībā uz tādu fenomenu kā, piemēram, idejām, valodu vai kultūru, kas notiek vai mainās laika gaitā) attēlojums gan pārtikas ieguvei, gan patērēšanai. Sēdošās sievietes, kura ēd maizi un sieru, priekšā uz baltā audekla redzami bumbieri, bet tēls kokā labajā malā redzams novācot bumbierus. Gleznā attēlots liels skaits nodarbju, kas attēlo 16. gadsimta lauku dzīvi Beļģijā. Piemēram, labajā malā redzama persona, kas krata ābolus no koka. Nedaudz pa kreisi no attēla centra redzama cilvēku grupa, kas nodarbojas ar gaiļa nomētāšanas asins sportu.

Glezna kopš 1919. gada atradusies Metropoles mākslas muzejā Ņujorkā. Metropoles mākslas muzejs šo gleznu nosaucis par "ūdensšķirtni Rietumu mākslas vēsturē" un "pirmo moderno ainavu". Attāluma sajūtu rada strādnieki, kas nes kviešu kūļus pa klajumu, cilvēki, kas peldas dīķī, bērni, kas spēlējas un kuģi tālumā.

Cikls

Saglabājušies Gadalaiku cikla darbi:

"Apmākusies diena", "Mednieki sniegā", "Lopu pārdzīšana no ganībām" atrodas Vīnes mākslas vēstures muzejā. "Pļauja" atrodas Lobkovica pilī Prāgā.

Mantojums

Ievērojamais animācijas režisors Hajao Mijadzaki no gleznas ietekmējās savas īsfilmas "Mr. Dough and the Egg Princess" tapšanā.

Atsauces

Bibliogrāfija

• Nadine M., ed. Orenstein. Pieter Bruegel the Elder: Drawings and Prints. Metropoles mākslas muzejs, 2001. ISBN 978-0-87099-990-1. (fig. 3)
• O'Neill, J (redaktors). The Renaissance in the North. New York : Metropoles mākslas muzejs, 1987.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pļāvēji.
• The Harvesters by Pieter Bruegel the Elder: a family guide Ņujorkas Modernās mākslas muzeja materiāls (pieejams tiešsaistē kā PDF)
• Raksts vietnē Great Works of Western Art – Pieter Bruegel the Elder, The Harvesters – 1565 Arhivēts 2017. gada 10. novembrī, Wayback Machine vietnē.

Duncis ir aukstais ierocis ar īsu (līdz 40 cm) taisnu vai izliektu asmeni, kas uzasināts no abām pusēm. Visbiežāk tiek izmantots tuvcīņā.

Literatūra

• Capwell, Dr. Tobias. The World Encyclopedia of Knives, Daggers, and Bayonets. Hermes House. Leicestershire. 2011..
• Dean, Bashford. Catalogue of European Daggers 1300–1800. Metropolitan Museum of Art. New York. 1929.
• Edge, David and Paddock, John Miles. Arms & Armor of the Medieval Knight - An Illustrated History of Weapons in the Middle Ages. Crescent Books. New York. 1988.
• Iorwerth Eiddon Stephen Edwards, Cyril John Gadd, Nicholas Geoffrey Lemprière Hammond. The Cambridge Ancient History. Cambridge University Press. 1970. (ISBN 0-521-07051-1)
• Peterson, Harold L. Daggers & Fighting Knives of the Western World. Bonanza Books. New York. 1970.
• Thompson, Logan. Daggers and Bayonets - A History. Paladin Press. Boulder. 1999.
• Vail, Jason. Medieval and Renaissance Dagger Combat. Paladin Press. Boulder. 2006.

"Kalpone ar piena krūzi" (nīderlandiešu: De Melkmeid, Het Melkmeisje) ir nīderlandiešu gleznotāja Jana Vermēra eļļas krāsas glezna. Tā atrodas Rijksmuseum kolekcijā Amsterdamā, Nīderlandē, kur to uzskata par "neapšaubāmi vienu no muzeja labākajiem eksponātiem".

Gleznas pabeigšanas datums dažādos avotos norādīts atšķirīgs. Rijksmuseum to novērtējuši kā aptuveni 1658. gadu. Saskaņā ar Metropoles mākslas muzeja Ņujorkā pētījumiem, tā tapusi 1657. vai 1658. gadā. Tīmekļa vietne Essential Vermeer norāda plašāku periodu: 1658—1661.

Apraksts un komentāri

Lai arī oriģinālvalodas tradicionālajā nosaukumā sieviete tiek nosaukta par kalponi, kas slauc govis, tajā ir attēlota mājas vai virtuves istabene, zema ranga iekštelpu kalpone, kas vienkāršā telpā uzmanīgi lej pienu uz galda esošā tukšā māla traukā. Uz galda atrodas arī dažādu veidu maize. Viņa ir jauna, spēcīgi būvēta sieviete ar tīru linu cepuri, zilu priekšautu un pār platiem apakšdelmiem atlocītām piedurknēm. Aiz viņas muguras uz grīdas atrodas kāju sildītājs; uz sienas ir Delftas flīzes, uz kurām attēlots Kupidons (skatītājam pa kreisi) un tēls ar stabu (pa labi). No loga gleznas kreisajā pusē plūst spoža gaisma.

Glezna sniedz pārsteidzošu ilūziju, sniedzot ne tikai detalizāciju, bet arī radot sajūtu par sievietes un galda svaru. "Gaisma, lai arī spoža, neizdzēš rupjās maizes garozas tekstūras un neizlīdzina kalpones plato vidukli vai noapaļoto plecu apjomu", The New York Times rakstīja mākslas kritiķe Karena Rozenberga. Tomēr pusei sievietes sejas esot ēnā, "nav iespējams pateikt, vai viņas nodurtās acis un sakniebtās lūpas izsaka skumjas vai koncentrēšanos," viņa rakstīja.

Metropoles mākslas muzeja Eiropas gleznu departamenta kurators, divu Vermēra izstāžu organizators, Volters Lītke izteicies, ka "tas ir mazliet kā Monas Lizas efekts" mūsdienu skatītājiem. "Mūsdienu auditorijai viņā ir mazliet noslēpumainība. Viņa veic savus ikdienas pienākumus, nedaudz smaidot. Un mūsu reakcija ir "Par ko gan viņa domā?'"

Īpašnieki

Pīters van Reivens (1624–1674), Vermēra Delftas patrons (un pēc viņa nāves 21 gleznotāja darba īpašnieks), visticamāk gleznu nopirka tieši no mākslinieka. Lītke apšauba, ka viņš būtu gleznu pasūtījis. Pēc viņa nāves, visticamāk, to mantoja viņa atraitne, Marija de Kneita, iespējams, viņu meita, Magdelene van Reivena (1655—1681) un noteikti viņa znots Jakobs Disiuss (1653–1695), kura īpašums 1696. gadā tika izpārdots kopā ar citām mākslinieka gleznām. Izsoles ieraksti gleznu aprakstīja kā "ārkārtīgi labu" un darbs tika pārdots par otru augstāko cenu no šīs izsoles gleznām (175 guldeņiem, ko pārspēja tikai 200 guldeņi par Vermēra pilsētas ainavu "Delftas skats".)

1765. gadā gleznu izsolīja Lēnderts Pīters de Nēfvils. "Slavenā kalpone, Delftas Vermēra izveicīgais darbs" pabija vismaz piecās Amsterdamas kolekcijās, pirms tā kļuva par daļu no tā, ko Metropoles mākslas muzejs nosauca par "vienu no Nīderlandes mākslas lieliskākajām kolekcijām", kura piederēja Lukretijai Johannai van Vinterei (1785–1845). 1822. gadā viņa ieprecējās Sikstu kolekcionāru ģimenē un 1908. gadā divi viņas dēli pārdeva gleznu (kā slavenās Sikstu kolekcijas daļu, kopā 39 darbus) Rijksmuseum, kas iegādājās tos ar atbalstu no Nīderlandes valdības un Rembranta biedrības, bet neiztiekot bez sabiedrības kritikas un apspriešanas un parlamenta ģenerālsekretāra iejaukšanās.

Atsauces

Bibliogrāfija

Monogrāfijas

• Bonafoux, Pascal, and Johannes Vermeer van Delft. Vermeer. New York: Konecky & Konecky, 1992. ISBN 978-1-568-52308-8 OCLC 249850444
• Cant, Serena, and Jan Vermeer van Delft. Vermeer and His World, 1632-1675. London: Quercus, 2009. ISBN 978-1-849-16005-6 OCLC 699202293
• Franits, Wayne E. The Cambridge Companion to Vermeer. Cambridge: Cambridge University Press, 2001. ISBN 978-0-521-65330-5 OCLC 45284708
• Franits, Wayne E. Dutch Seventeenth-Century Genre Painting: Its Stylistic and Thematic Evolution. New Haven, Conn: Yale University Press, 2004. ISBN 978-0-300-10237-6 OCLC 473754188
• Gaskell, Ivan, and Michiel Jonker. Vermeer Studies: [Proceedings of the Symposia "New Vermer Studies" Held in 1995 in Washington, and in 1996 in The Hague]. Washington: National Gallery of Art, 1998. Vol. 55. ISBN 978-0-300-07521-2 OCLC 631981597
• Gowing, Lawrence, and Johannes Vermeer. Vermeer. Berkeley, Calif: University of California Press, 1997. ISBN 978-0-520-21276-3 OCLC 36857459
• Henderson, Jasper, Victor Schiferli, and Lynne Richards. Vermeer: The Life and Work of a Master. Amsterdam: Rijksmuseum, 2011. ISBN 978-9-086-89068-2 OCLC 763023437 - Translated from the Dutch from Lynne Richards.
• Koningsberger, Hans. The World of Vermeer, 1632-1675. Time-Life Library of Art series. Amsterdam: Time-Life Books, 1985. ISBN 978-0-900-65858-7 OCLC 13302281
• Metropolitan Museum of Art (New York, N.Y.), and Liedtke, Walter A. The Milkmaid by Johannes Vermeer / Walter Liedtke. New York: The Metropolitan Museum of Art, 2009 OCLC 839735356
  • Veidne:MMoAobject - 2009 exhibition catalogue
• Plomp, Michiel, et al. Vermeer and the Delft School / Walter Liedtke. New York : The Metropolitan Museum of Art, 2001. ISBN 978-0-870-99973-4 OCLC 819761194
  • Veidne:MMoAobject - 2001 exhibition catalog
• Pollock, Griselda. Differencing the Canon Feminist Desire and the Writing of Art's Histories. London: Routledge, 1999. ISBN 978-1-135-08440-0 OCLC 842262336
• Rand, Harry. 1998. "Wat maakte de 'Keukenmeid' van Vermeer?" Bulletin Van Het Rijksmuseum. 46, no. 2-3: 275-278. ISSN 0165-9510 OCLC 772557024
• Schama, Simon. The Embarrassment of Riches: An Interpretation of Dutch Culture in the Golden Age. New York: Knopf, 1987. ISBN 978-0-394-51075-0 OCLC 14132010
• Vermeer, Johannes, and Taco Dibbits. Milkmaid by Vermeer and Dutch Genre Painting Masterworks from the Rijksmuseum Amsterdam: Exhibition, The National Art Center, 26 September-17 December 2007. Tokyo: Tokyo Shimbun, 2007. OCLC 690709724 - 2007 exhibition catalog
• Wheelock, Arthur K. Vermeer & the Art of Painting. New Haven: Yale University Press, 1995. ISBN 978-0-300-06239-7 OCLC 31409512
• Wheelock, Arthur K., and Johannes Vermeer. Vermeer: The Complete Works. New York: H.N. Abrams, 1997. ISBN 978-0-810-92751-3 OCLC 36178954

Multimediji

• Liedtke, Walter. Special Exhibition: Vermeer’s Masterpiece, The Milkmaid on Vermeer’s Masterpiece The Milkmaid exhibit (September 10, 2009 – November 29, 2009). Audio. Ietver stenogrammu.
• Liedtke, Walter. Vermeer’s Masterpiece The Milkmaid: Discreet Object of Desire: A Curatorial Talk by Walter Liedtke, Curator, Department of European Paintings, The Metropolitan Museum of Art, New York. September 26, 2009. Video. (72 min)
• Lopate, Leonard. Vermeer's The Milkmaid, The Leonard Lopate Show. WNYC. September 18, 2009. Audio intervija ar Volteru Lītki, Vermēra izstādes kuratoru. (18 min)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kalpone ar piena krūzi.
• The Milkmaid Rijksmuseum vietnē
• Vermeer's Masterpiece: The Milkmaid Metropoles mākslas muzejs - 2009. gada Vermēra izstāde
• The Milkmaid at Essential Vermeer - detalizēta interaktīva gleznas "Kalpone ar piena krūzi" analīze
• Johannes Vermeer, The Milkmaid ColourLex vietnē

Fransuā Ogists Renē Rodēns (franču: François-Auguste-René Rodin, izrunā: [ogyst ʁɔdɛ̃], dzimis 1840. gada 12. novembrī, miris 1917. gada 17. novembrī) bija franču tēlnieks, viens no impresionisma pamatlicējiem tēlniecībā. Viņš skulptūras galvenokārt veidoja no bronzas un marmora. Pēc dažu kritiķu domām, Ogists Rodēns ir dižākais skulptūru portretists vēsturē.

Starp slavenākajām Rodēna skulptūrām ir "Bronzas laikmets" (L'Âge d'airain, 1877), "Domātājs" (Le Penseur, 1880), "Skūpsts" (Le Baiser, 1889), "Kalē pilsoņi" (Les Bourgeois de Calais, 1889).

No 1880. gada līdz pat savai nāvei 1917. gadā Rodēns strādāja pie sava monumentālā darba "Elles vārti" (La Porte de l'Enfer), kas attēloja Dantes Aligjēri poēmas "Dievišķā komēdija" pirmajā daļā Inferno aprakstīto elli. Rodēna darbs tā arī palika līdz galam nepabeigts. Vairākus tēlus no "Elles vārtiem" Rodēns izstrādāja arī kā atsevišķas skulptūras, kā piemēram "Domātājs".

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ogists Rodēns.
• Ogists Rodēns Encyclopædia Britannica
• Auguste Rodin (1840–1917) Metropolitan Museum of Art

Kramenīca ir šaujamierocis ar krama uzsitiena atslēgu. Tās nomainīja ieročus ar degļa atslēgu, jo bija drošākas, un rata atslēgu, jo bija lētākas. Krama atslēgas būtiska priekšrocība bija iespēja izmantot "drošinātāja" stāvokli. Salīdzinājumā ar musketēm kramenīcām bija lielāka ātršāvība, kā arī mazāks garums, masa un kalibrs. Apbruņojumā tika lietots no 17. līdz 19. gadsimtam, kad tās aizvietoja ar vītņstobra šautenēm.

Literatūra

• Flayderman's Guide to Antique Firearms and Their Values 7th Edition, by Norm Flayderman 1998 Krause Publications ISBN 0-87349-313-3, ISBN 978-0-87349-313-0
• Blackmore, Howard L., Guns and Rifles of the World. Viking Press, New York, 1965
• Blair, Claude, Pistols of the World. Viking Press, New York, 1968
• Lenk, Torsten, The Flintlock: its origin and development, translation by Urquhart, G.A., edited by Hayward, J.F. Bramwell House, New York 1965

Ārējās saites

• Flintlocks used in the War of 1812
• Flintlock Musket and Pistol Collection A commercial site but has excellent historical information on over 30 different models of flintlocks from the 17th and 18th centuries. Nations covered: France, Germany, United Kingdom, and United States.
• Firearms from the collections of the Prince of Liechtenstein, an exhibition catalog from The Metropolitan Museum of Art (fully available online as PDF), which contains material on flintlocks

Necke (japāņu: 根付, netsuke) ir japāņu dekoratīvās un lietišķās mākslas darbs, miniatūra skulptūras ar praktiskām funkcijām, kas tika izgatavotas 17. gadsimta Japānā.

Apraksts

Neckes tika izmantotas kā atslēgu piekariņi (kuloni, breloki) tradicionālajiem japāņu apģērbiem kimono un kosode, kam nebija kabatu. Mazas lietas, piemēram, atslēgas, tika ievietotas īpašos maisiņos sagemono. Tie varēja būt maisiņu vai mazu pītu groziņu formā, bet vispopulārākās bija mazas kastītes (inrō), kas tika aizvērtas ar pa auklu slīdošu lodīti (ojime). Inrō tika piestiprināta pie kimono jostas (obi) ar auklu, kas bija sasieta gredzenā, salocīta uz pusēm un izlaista caur obi. Necke tika piestiprināta pie viena šīs aukliņas gala. Tādējādi necke kalpoja gan kā sava veida pretsvars, gan kā elegants apģērba rotājums.

Neckes nedrīkst jaukt ar okimono — miniatūru japāņu skulptūru, kas līdzīga neckei gan pēc dizaina, gan bieži arī pēc lieluma. Okimono nekad nav cauruma auklai, tas ir, šīm skulptūrām nav utilitāru funkciju. Okimono ir kopīgs nosaukums visām neliela izmēra skulptūrām, kas paredzētas tikai interjera noformēšanai. Okimono, tīri dekoratīvas skulptūras, bieži radīja tie paši mākslinieki, kas izgatavoja neckes.

Vēsture

Neckes, tāpat kā inrō un ojime, laika gaitā no stingri utilitārām lietām pārtapa par objektiem ar lielu māksliniecisko nozīmi. Šādiem objektiem ir sena vēsture, kas atspoguļo japāņu folkloras un dzīves svarīgus aspektus. Neckes vispopulārākās bija Edo periodā, ap 1615.-1868. gadu.

Ievērojama daļa XIX gadsimta beigu necku un visas XX gadsimta neckes tika gatavotas eksportam. Neckes izgatavo arī mūsdienās. Lielākoties tas ir diezgan zemas kvalitātes suvenīrizstrādājums, kas ražots ar konveijera metodi. Taču necku māksla nav pazudusi, un arī šodien ir meistari, kuru specialitāte ir necku griešana. Daži no šādu meistaru darbiem ir novērtēti ļoti augstu (no 10 līdz 100 tūkstošiem dolāru vai vairāk). Kolekcionējamo necku cenas izsolēs ASV parasti svārstās no dažiem simtiem līdz tūkstošiem dolāru. Lētas, bet precīzas reprodukcijas tiek pārdotas veikalos pie muzejiem par cenu līdz 30 USD.

Necku tipa atslēgu piekariņi tika izmantoti plašā apvidū: Japānā, Ungārijā, Tālajos ziemeļos un Etiopijā. Būtībā neckes parādījās tur, kur bija tērpi bez kabatām, bet ar jostu.

Tomēr šīs mākslas attīstības raksturs ir mainījies. Praktiskā vajadzība pēc neckēm ir pazudusi: japāņi valkā eiropiešu apģērbus, jo 1920. gados Eiropas apģērbs sāka izspiest kimono. Šodienas neckes vairāk ir ar modi un klientiem nesaistīti mākslas darbi.

Etimoloģija

Termins ir veidots no diviem japāņu vārdiem ne+tsuke, kas nozīmē "sakne" un "pievienot". Angļu valodā šis vārds var gan būt, gan nebūt slīprakstā, atkarībā no tā. vai tiek lietota britu vai amerikāņu angļu valoda.

Materiāli

Neckes var būt izgatavotas no dažādiem materiāliem — ziloņkaula, degunradža raga, māla, brieža raga, dažādu dzīvnieku kauliem un zobie.

Daudz retāk necku izgatavošanai izmanto laku, metālu, porcelānu, bambusu, koralļus, dzintaru, bruņurupuča bruņas, stiklu, ahātu, nefrītu, kramu vai pārakmeņojušos koku. Tomēr neckes no tādiem materiāliem, kā laka, keramika, porcelāns ir sen zināmu lietišķās mākslas formu izstrādājumi ar savām tradīcijām un paņēmieniem.

Sižeti

Tāpat kā daudzas citas mākslas formas, neckes atspoguļo to sabiedrības daļu, kura tās radījusi. Tā rezultātā neckes parāda visus Japānas kultūras aspektus, ieskaitot bagātīgo folkloru un reliģiju, amatniecību, amatus un profesijas, cilvēkus un radības, gan reālas, gan iedomātas, gan dažādus objektus:

• cilvēkus — slavenus un anonīmus, mūsdienu cilvēkus, vēsturiskas personības, bērnus, karotājus utt.
• amatniecību, amatus, profesijas — bieži attēlo darbības (zvejnieki, kas zvejo zivis, cilvēki zāģē malku), vai ar viņu darbu saistītas lietas (piemēram, stilizēts ābols dārzkopim vai ābolu tirgotājam);
• dzīvniekus — zodiaka zīmes un citus;
• augus vai augu produktus;
• dievības un mītiskas radības;
• nedzīvas lietas (vismazākā kategorija). Bieži sastopami piemēri ir jumta dakstiņi, monētas un instrumenti;
• abstraktas lietas — monētu rakstus un citus zīmējumus;
• ar seksu saistītas tēmas.

Dažas neckes attēlo vienkāršus objektus, citas attēlo veselas ainas, kas zināmas no vēstures, mitoloģijas vai literatūras.

Dažādi

• PSRS neckes tika popularizētas, pateicoties filmai "Kroša brīvdienas" (1980), kuras pamatā ir Anatolija Ribakova romāns ar tādu pašu nosaukumu (latviešu valodā izdots 1966. gadā).

Atsauces

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Necke.

• International Netsuke Society
• Isaac Kaplan Netsuke Collection.
• Japanese Netsuke
• Netsuke thumbnail gallery
• KYOTO SEISHU NETSUKE ART MUSEUM
• Netsuke: masterpieces from the Metropolitan Museum of Art,
• Sumo: Netsuke and Okimono: From the collection of Karl-Ludwig Kley
• О нэцкэ в Киножурнале «Хочу всё знать» YouTube
• Статья-обзор М. Моториной о нэцкэ

Precizionisms bija mākslas kustība, kas pēc Pirmā pasaules kara izveidojās ASV un bija aktīva starpkaru periodā. Termins 'precizionisms' radās 1920. gadu sākumā.

Precizionisma mākslas darbu galvenie motīvi ir Amerikas ainavas industrializācija un modernizācija, kas tika atveidota uz audekla precīzās un ģeometriski smalkās līnijās. Izteiktas ģeometriskās formas 20. gadsimta pašā sākumā ainavā veidojās pašas par sevi, jo būves un mehānismi arvien vairāk bija sastopami apkārtējā vidē, kur tie radīja arvien vairāk noteiktas ģeometrisko formu aprises. Precizionisma mākslinieki centās iedvesmoties tikai no Amerikas un norobežojās no jebkādas Eiropas mākslas ietekmes. Lai gan precizionisma mākslā dominē cilvēkvides industriālās ainavas, mākslas darbi primāri netika veidoti kā sociālās kritikas forma.

Precizionisms ietekmējās no kubisma un futūrisma un daļēji ir kā agrīns avots maģiskajam reālismam. Precizionisma darbi ir gan ļoti abstrakti kā Čārlza Demuta 1928. gada darbs The Figure 5 in Gold, gan arī ļoti fotoreālistiski kā Čārlza Šīlera darbi. Daudzi precizionisti, tai skaitā Čārlzs Šīlers un viņa draugs Pols Strends, nodarbojās arī ar industriālās un modernās ainavas fotografēšanu.

Attēlu galerija

Atsauces

Kviešu lauks ar vārnām ir Vinsenta van Goga 1890. gada jūlijā radīta eļļas krāsas glezna. Vairāku kritiķu skatījumā tas ir viens no viņa labākajiem darbiem.

Bieži tiek apgalvots, ka tā ir pēdējā van Goga radītā glezna. Tomēr mākslas vēsturnieki par to nav pārliecināti, jo nepastāv vēsturisku pierakstu par viņa darbiem. Van Goga sūtītās vēstules liecina, ka "Kviešu lauks ar vārnām" tika pabeigti ap 10. jūliju, t.i. pirms tādiem darbiem kā "Overas domes ēka 14. jūlijā" un "Dobiņī dārzs". Turklāt van Goga pētnieks Jans Hilserks norāda, ka gleznai, kurā attēloti novāktie kvieši "Lauks ar kviešu kūļiem" (F771), būtu jābūt tapušai vēlāk.

Izcelsme

"Kviešu lauks ar vārnām" glezna tapusi 1890. gada jūlijā, van Goga dzīves pēdējās nedēļās. Daudzi apgalvojuši, ka tas ir viņa pēdējais darbs, bet tomēr iespējams, ka pēdējais darbs ir bijis "Koka saknes" vai iepriekš minētais "Dobiņī dārzs".

"Kviešu lauks ar vārnām" rāmis veidots no divām dažādām franču standarta rāmju komplektu daļām, lai iegūtu malu attiecību 2:1. Gleznā attēlota dramatiska, mākoņu pilna debess un kviešu lauks, pār kuru lido vārnu bars. Izolācijas sajūtu pastiprina centrālais ceļš, kurš nekur neved un neskaidrais vārnu lidojuma virziens. Kviešu lauks aizpilda divas trešdaļas no gleznas. Ketlīna Eriksone uzskata, ka glezna izsaka gan nožēlu, gan dzīves beigu tuvošanos. Van Gogs vārnas izmanto kā nāves un pārdzimšanas vai augšāmcelšanās simbolu. Ceļš, kas ir kontrastējoši zaļā un brūnā krāsā Eriksones uzskatā ir metafora no sprediķa, kas balstīts Džona Banjana darbā "Svētceļnieka taka", kur svētceļnieks ir apbēdināts, ka ceļš ir tik ilgs, taču priecājas par to, ka ceļojuma galā gaida Mūžīgā pilsēta.

Ap 1890. gada 10. jūliju van Gogs rakstīja savam brālim Teo un viņa sievai, paziņojot, ka kopš apciemojis viņus Parīzē 6. jūlijā, ir uzgleznojis trīs lielus darbus Ovērā. Divus no tiem viņš aprakstīja kā bezgalīgus kviešu laukus zem nemierīgām debesīm (tiek uzskatīts, ka tie ir "Kviešu lauks ar vārnām" un "Mākoņainas debesis virs kviešu lauka") un trešā ir "Dobiņī dārzs". Viņš rakstīja, ka vēlējies izteikt skumjas, vēlāk papildinot ar galēju vientulību, bet minēja arī to, ka viņš domā, ka gleznas parāda to, ko viņš lauku dzīvē uzskata par veselīgu un stiprinošu (piemetinot, ka plāno tās pēc iespējas ātrāk nogādāt viņiem Parīzē).

Visas šīs gleznas ir piemēri van Goga pagarinātajam dubultā kvadrāta audekla izmēram, ko viņš izmantoja savas dzīves pēdējās nedēļās 1890. gada jūnijā un jūlijā.

Glezna atrodas Van Goga muzejā Amsterdamā tāpat kā darbs Mākoņainas debesis virs kviešu lauka.

Atsauces

Bibliogrāfija

• Erickson, Kathleen Powers. At Eternity's Gate: The Spiritual Vision of Vincent van Gogh, 1998. ISBN 0-8028-4978-4
• Ingo F. Walther, Rainer Metzger. Van Gogh: The Complete Paintings. Taschen, 2010. 680–682. lpp. ISBN 3-8365-2299-3.

Vija Celmiņa (Vija Celmins, dzimusi 1938. gada 25. oktobrī Rīgā) ir latviešu izcelsmes ASV gleznotāja un grafiķe, arī mākslas pasniedzēja. Viena no ievērojamākajām mūsdienu amerikāņu māksliniecēm, kas strādā hiperreālisma novirzienā.

Dzīvesgājums

Vija Celmiņa dzimusi 1938. gada 25. oktobrī Rīgā. Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā viņa kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet 1948. gadā pārcēlās uz dzīvi Indianapolē ASV. Viņa studēja mākslu Indiānas universitātes Herona Mākslas un dizaina skolā (Herron School of Art and Design), kuru beidza 1962. gadā. Gleznoja lielu dimensiju darbus tolaik valdošā abstraktā ekspresionisma manierē. No 1962. gada mita Klusā okeāna krastā Venises pilsētā pie Losandželosas Kalifornijā, kur iekārtoja savu darbnīcu. 1965. gadā ieguva mākslas maģistra grādu (MFA) un strādāja par glezniecības mācībspēku Kalifornijas universitātē Irvainā (UC Irvine). Šā perioda darbos jūtama viņas interese par popārtu un hiperreālismu.

1980. gadā viņa pārcēlās uz Ņujorku un 90. gadu sākumā sāka strādāt pie darbu sērijas "Zirnekļa tīkls”. Izmantodama fotogrāfijas, Vija Celmiņa radīja gleznas un zīmējumus, kuros attēloja vienīgi ūdens virsmu, tuksneša smiltis un zvaigžņotās debesis.

Vijas Celmiņas personālizstādes un retrospektīvas sarīkotas daudzos muzejos un galerijās, tai skaitā Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejā Ņujorkā (Whitney Museum of American Art, 1973, 1993), Deivida Makkī galerijā Ņujorkā (David McKee Gallery, 1983, 1988, 1992, 1995, 1996, 2001), Mūsdienu mākslas muzejā Losandželosā (Museum of Contemporary Art, 1994), Kartjē fondā Parīzē (Fondation Cartier pour l’Art Contemporain, 1995), Mūsdienu mākslas institūtā Londonā (Institute of Contemporary Art), Karalienes Sofijas Nacionālajā mākslas muzejā Madridē (Museo Nacional de Arte Reina Sofia), Vintertūras mākslas muzejā (Kunstmuseum Winterthur), Modernās mākslas muzejā Frankfurtē (Museum für Moderne Kunst, 1996—1997), Anthony d'Offay Gallery Londonā (1999), Metropolitēna muzejā Ņujorkā (The Metropolitan Museum of Art, 2002). Viņas darbi atrodas daudzos mākslas muzejos un galerijās ASV, tai skaitā Mūsdienu mākslas muzejā, Vitnijas muzejā un Metropolitēna muzejā Ņujorkā, Vašingtonas Nacionālajā galerijā, kā arī Pompidū centrā Parīzē. 2005. gadā viņa kopā ar dzejnieku Eliotu Veinbergeru publicēja grāmatu The Stars ("Zvaigznes") ar naksnīgo debesu attēliem angļu, arābu, ķīniešu, hindi, japāņu un maoru valodās. 2008. gadā māksliniecei piešķīra vienu no augstākajām Eiropas mākslas balvām — Rosvitas Haftmanes balvu.

Daiļrades raksturojums

V.Celmiņa savā agrīnajā daiļradē ar eļļas krāsām uz audekla un ogli uz papīra veidoja drīzāk draudīgu noskaņojumu, atkārtoti saistītu ar vardarbības tematu: šaujamierocis izstieptā rokā vai degošs vīrietis, kas izkāpj no automašīnas. Jo īpaši 1960. gados tapušie darbie atspoguļoja kara un iekšpolitisku agresiju rezultātā destabilizētu pasauli. Pēc 1990. gada māksliniece fotogravīras tehnikā melnos un pelēkos toņos attēloja tvertas naksnīgas debesis vai zirnekļa tīklus tuvskatā. Darbi bieži vien radīti mēnešiem ilgā procesā un «izrauj vērotāju no tveramās ikdienas, atdodot viņam mieru un laiku, ko tas zaudējis uz ielas un masu mediju ietekmē».

Nikolajs Bulmanis savā recenzijā par Viju Celmiņu rakstīja. ka viņai "ir raksturīga spēja saskanīgi sakausēt un būtiski sintezēt mākslas darbā it kā pilnīgi pretrunīgas koncepcijas. Emocijas noliegums ikdienišķo priekšmetu atlasē, kas pati par sevi savā vizuālā prezentācijā ietveŗ visdziļāko cilvēka emociju − vientulību. Kolorītisks minimālisms, pilnīga atteikšanās no prīmārām krāsām, visa darba radīšana vienā pelēki brūnganā tonalitātē ietveŗ sevī lirisku kolorīta noskaņu, proti maiguma emociju. Šai kolorītiskajā lirismā Celmiņai šķiet sasaukšanās ar viņas cienīto Filipu Gastonu, kas amerikāņu mākslas vēsturē it bieži apzīmēts par abstrakto impresionistu. Un pāri visam kopējā Celmiņas mākslas ievirze it kā atspoguļo šo spēju pretpolu harmoniskā saaušanā. Ja šī kopējā ievirze ir it kā tiekšanās pēc vienkāršības un skaidrības, tad daiļrades process tā īstenošanai ir reizē pilnīgi intuitīvs un apbrīnojami mērķtiecīgs. Tā Celmiņas māksla savā intuitīvā ievirzē ir emocionāla un savā mērķtiecīgā augstas koncentrētības izpildē dziļi racionāla. Koncentrētā darbā radīts sirds un prāta sakausējums.

Celmiņas mākslas pamatā ir ikdienišķu lietu un dabas redzējums. Savā vienkāršībā un savstarpējo attiecību mērogā šis lietu un it īpaši dabas redzējums ir latvisks − intims. Celmiņa apveltīta ar izcilām darba spējām, kas izpaužas īsti profesionālā koncentrācijā, savus mākslinieciskos mērķus īstenojot. Darba tikums, spēja pastāvēt un tiekšanās pēc skaidrības ir talanti, ko Celmiņa apzinās mantojusi no saviem senčiem. „Manī ir latviešu zemnieces stiprums”, ar pārliecību saka māksliniece, reizē norādot, ka viņas personīgo vērtību skālā visu ietveŗošs humānisms ir nozīmīgāks par šauru nacionālu orientāciju."

Apbalvojumi

• 1996. ASV Mākslas akadēmijas balva
• 1997. Makartūru stipendija
• 2008. Rosvitas Haftmanes balva
• 2009. Vizuālās mākslas balva (Visual Arts Fellow Award)
• 2023. Praemium Imperiale

Personālizstādes

• 1973. Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejs Ņujorka
• 1992. Laikmetīgās mākslas institūts, Filadelfija
• 1994. Laikmetīgās mākslas institūts, Londona
• 2002. Metropoles mākslas muzejs, Ņujorka
• 2002. Modernās mākslas muzejs, Frankfurte pie Mainas
• 2006. Apgabala mākslas muzejs, Losandželosa
• 2006. Pompidū centrs, Parīze
• 2010. Menilu kolekcija, Hjūstona
• 2011. Ludviga muzejs, Ķelne
• 2014. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīgas birža, Rīga
• 2023. Hamburgas mākslas muzejs (Hamburger Kunsthalle), Hamburga

Literatūra

• Jean Christophe Ammann. Das Glück zu sehen, Zum Werk von Vija Celmins, S. 114 ff, Lindinger + Schmid, 1998 ISBN 3-929970-35-X (vāciski)
• Elita Ansone. Vija Celmiņa, Dubultā realitāte, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Rīga, 2014, ISBN 978-9934-8236-9-5

Ārējās saites

• Elīna Zuzāne. Vijas Celmiņas klātbūtnē.
• Muzeja apsargs atzīst sevi par vainīgu vērtīga Vijas Celmiņas darba sabojāšanā. Ojārs J.Rozītis. Diena, 2009. gada 25. janvārī
• Darbi^{[novecojusi saite]}
• Dokumentālā filma
• Biogrāfija (angliski)
• Artist Talk – Vija Celmins at the Menil (angliski)

Atsauces